Ievads.

Labrīt, labdien, labvakar. Atkarīgs kad lasi šo lasāmo.
Ko es te daru? Hm!!! Pats uz šo jautājumu meklēju atbildi, bet skaidrs ir viens, tā turpināt nevar. Ko tieši turpināt? Arī vēl nezinu, bet kā jau teicu, tā turpināt nevar.
Labi, par visu pēc kārtas.
Es esmu cilvēks, pilsonis, tēls, sauciet mani kā gribat, bet galvenokārt es esmu Es. Un man ir viedoklis un man ir uzskati, kas nez kāpēc atšķiras no kopējā un līdz ar to netiek ņemts vērā.Nav tā ka es te sākšu klaigāt ka kāds redz ierobežo manas tiesības vai vārda brīvību utt. Es uztraucos par to ka šodien vispār neviena viedoklis netiek ņemts vērā, izņemot, ja nu tu esi kaut kāds izredzētais, ar skaistu vārdu, piem, A.Bērziņš vai kaut kas tamlīdzīgs.Turpinot par viedokli. Cik cilvēkiem vispār ir savs viedoklis un kas tas ir par viedokli? Vai tas ir paša, vai masu mēdiju, mākslīgi, radītais viedoklis, kuram cilvēks tic un vadās pēc tā.Vai cilvēks šodien vispār padomā, ko viņš īsti grib un kam viņš dzīvo? Atmetam materiālās vērtības utt. Redz es nu jau kādu laiku domāju tajā virzienā, un man liekas ka es pats būšu atbildējis uz savu jautājumu, ko es te daru?
Es šādi šeit mēģinu izstāstīt par mani satraucošām tēmām.Bļin nezinu vai pareizi uzrakstīju iepriekšējo teikumu, bet tas tā! Labi tagad mazliet būtu skaidrs, kas ko kad kāpēc... Situācija ir tāda ka visiem draugiem paziņām un kolēģiem es savu viedokli esmu darījis zināmu, un tagad es togribu darīt arī citiem. Ko var zināt, varbūt kāds domā tā pat, vai līdzīgi.
Labi! Šoreiz pietiks, bet turpinājums sekos. Ja ir ko teikt, tad neklusē...